Kā es varu izskaidrot atšķirību starp kukuli un dāvanu skatītājiem?


Atbilde 1:

Ja esat valsts amatpersona, kas pieņem likumus, piemēram, kongresmenis, senators vai prezidents, un ja dāvana ir no personas, kas nav radinieks vai vecs draugs, tad atšķirība var nebūt tik liela !!! !

Tomēr likums jau sen ir definējis atšķirību, vismaz teorētiski. Ļoti vienkārši dāvana ir kukulis, ja tā ir daļa no “quo pro quo”, ja dāvanai ir naudas vērtība un ja situācija ir tāda, kurā jums vajadzētu darboties sabiedrības interesēs.

(Tātad, lai būtu skaidrība, naudas vai dāvanu pieņemšana privāta līguma ietvaros nebūtu tikai “kukulis”, bet gan “taisnīga peļņa”. Bet tāpēc atšķirība starp publisko un privāto biznesu ir kritiska.)

“Quid pro quo” latīņu valodā nozīmē “tas tam”. Tas nozīmē, ka ir nepārprotams darījums. Lai tas būtu nelikumīgs, tajā parasti jāiesaista nauda… vai katrā ziņā kaut kas tāds, kam ir noteikta monetārā vērtība. Likumsargs, kurš saka: “Es balsošu par jūsu rēķinu, ja jūs balsojat par manējo”, parasti nav tiesāts par kukuļošanu. To uzskata par “baļķu velmēšanu”.

Kukuļošanas piemērs varētu būt: Senators Smits saņem 10 000 USD kampaņas iemaksu apmaiņā pret noteiktu solījumu noteiktā veidā balsot par likumprojektu, kas ietekmē Džounsa kungu.

Atšķirība starp dāvanu un darījumu (un es apgalvotu, ka līnija dažreiz ir ļoti maza) ir tā, ka darījums tieši sniedz labumu apmaiņā pret noteiktu darbību, un, ja šī darbība netiek veikta, tad devējs var lūgt viņu naudu atpakaļ.

Dāvana, vismaz teorētiski, ir paredzēta, neuzņemoties neko pret apmaiņu. Tas ir dāvanu pasniegšanas ideāls, un, godīgi sakot, ne visas “dāvanas” tiek pasniegtas tik brīvi un bez piestiprinātām stīgām, lai arī ideālā gadījumā dāvana patiesībā nav dāvana, ja ir pievienotas virknes.

Diemžēl mūsdienu politika - īpaši ASV - notiek plašā pelēkajā zonā starp “kukuļošanu” un “dāvanām”. Tātad lobists miljonus ieskaitīs noteikta senatora kampaņā. Teiksim, ka tā ir NRA. Varbūt nav tieša “darījuma”… bet, ja lobists ir NRA, tad senatoram Smitam noteikti jāapzinās, ka gadījumā, ja viņš balsos par stingrākiem ieroču kontroles likumiem, izredzes, ka NRA sagādās viņam miljoniem dolāru, būs nulle.

Pat ja tas nav tehniski kukulis, tas ir bīstami tuvu tam.

Un tā ir problēma. Politiķi zina, ka viņi var tikt saukti pie kriminālatbildības, ja 1) ir skaidri izteikts quid pro quo un 2) ja tas saistīts ar naudas pārskaitīšanu. Bet viss, kas tam pietrūkst, mūsu sistēmā ir “kārtībā”, un faktiski politiķi katru dienu novērš kaut ko ļoti, ļoti tuvu kukuļošanai.

Tehniski tas varbūt nav kukulis (kuram ir nepieciešams “quid pro quo”), bet ilgtermiņā tas var sasniegt kaut ko līdzīgu.